Līgo svētku dzeja
No dvēseles jaustiem bezdibeņiem,
No teiksmām un no laikiem seniem
Es dzirdu dimdam pakavus:
Tur Jānis jāj pa rudzu lauku
Ar pirmo zelta vārpu plauku,
Kas zila krēslā dus.
Līkst sparu gali, meijām vīti,
Ar radiem pulka skūpsti miti –
Jau līgodziesmas skan.
Pie lūpām alus kausu lieku,
Lai piepulcināts gariem tieku,
Kas šonakt apkārt man.
No Dieva lauka ziedi nesti,
Tie nakts un rasas dvašu dvesti
Par galvu liecas vainaga.
Pats Jānis lauzu vidu stājas,
Lai gaviles sāk trīcēt mājas,
Kur slienas uguns liesmaina.
Ar viņas blāzmu svētu vaiga
Sirms Janatēvs ap galdiem staigā
Un savu dziesmu dzied.
Vits apin’s reibiguma kvēla
Es tiecos jauno dienu tēla,
Kas mirdzot garam iet.
Gar Raznu, Daugavu un Gauju,
Gar Lielupi un Ventu strauju
No tūkstoš mutēm līgo līst.
No nezināmu laiku miglas
Ap viņām stājas elpas žiglas
Un dziesmai līdzi klīst.
Ar līgotāju straumēm možam,
Pa tēvu zemes setam košam,
Ko posis tautas prieks,
Kur viņas vainags mūžam zaro,
Pilns auglības un uguns staro
Caur nakti šo ka brīnums liegs.
/Ēriks Raisters/
Ņem spēku no jāņuzālēm,
Ko tās tev šovakar sniedz –
Tas paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut sen būs novītis zieds.
Ņem spēku no Jāņu gaismas,
Kas pakalnos gaiši spīd –
Tā paliks ar tevi tik ilgi.
Kaut sen būs atausis rīts.
Ņem spēku no jāņuzālēm,
No gaismas, kas kalnos zied,
Ņem spēku no nakts bez tumsas,
Kas šonakt pār zemi iet.
/A. Anitīna/
Madaras, rudzupuķes, pīpenes,
Smaržu reibonī modies būs rīts,
Magones, vīgriezes, kreimenes,
Aicinās visus mūs nākt līdz.
Drīz gunis pār kalniem spīdēs,
Un Līgo nakts burvīga būs,
Papardēs daudzi mīlu meklēs,
Un jāņtārpiņš gaismots būs.
Dziesmas skanēs pār kalniem, lejām,
Un alutiņš putojošs būs,
Nāks Jāņu bērni no kalniem, lejām,
Un rotaļās ievedīs mūs.
Prieki un līksmība valdīs gaisā,
Ziedu smaržās noreibs prāts,
Ugunskurs dzirksteļos kalna galā,
Līdz deju ritmā zudīs takts.
Un rīts, kad atnāks ar baltu rasu,
Tad saule savus starus cels,
Mēs sveiksim gaišu Jāņa dienu,
Bet migla pār pļavām nakts mīlu vels….
/Mora Saule/
Nāc, iepīsim vasaras savas
Jāņu vainagā biezā!
No madarām, vīgriezēm, papardēm,
No ozollapām dižām.
No miglas pa smalkai nītij.
Un rasas zīlēm kā krellēm.
Iepīsim vasaras savas
Vasaras Saulgriežu stellēs!
Sildīs seģene dārgā
Košām vasarām austa,
Kad ziemas Saulgriežu baltums
Cels savas plaukstas vēl augstāk.
/Gundega Salna/
Klāt Līgo svētki,
daba kā bez prāta,
gan vībotnes,
gan baltais āboliņš
ir smaržu važas
uzlikuši prātam
un sirds ir kļuvusi
kā dievkociņš.
kur saule novakarā
apmetīsies.
/Kornēlija Apškrūma/
Ir lauki baltas rasas pilni,
Nav galvai zāļu vainags smags.
Tver zaļo Jāņu pusnakts vilni, –
Lai iztukšots tiek dzīru rags!
/Pāvils Rozītis/
Ņem spēku no jāņuzālēm,
Ko tās tev šovakar sniedz –
Tas paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut sen būs novītis zieds.
Ņem spēku no Jāņu gaismas,
Kas pakalnos gaiši spīd –
Tā paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut sen būs atausis rīts.
Ņem spēku no Jāņu dziesmām,
Kas līgo visapkārt tev-
Tās paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut vārdi būs zuduši sen.
Ņem spēku pati no sevis,
Ko dvēsele sevī slēpj –
Tas paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut liksies – kāds tīklus vērpj.
No pļavu zālēm vainagu es viju
Un domās nosūtu Tev šovakar,
Lai visas uzplaukušo puķu melodijas
Ar dzimtās puses vasaras laika gaismu
Tev uzdāvā to brīnumaino ziedu,
Ko tikai reizi gadā atrast var!
Vēl puto madaras,
Un vīgriezes lej smaržas,
Vēl līči matos ūdensrozes pin,
Vēl dienām liepziedu un medus garša.
Jo šis ir laiks, kad cilvēki un daba
Ar neprātīgu ziedēšanu
Līgo svētkus svin!
Ar skanīgu līgo
Lai Jāņu nakts zied.
Lai uguns uz sauli
Un vasaru iet.
Lai saulgriežu naktī
Līgotājus silda
Jāņuguns liesmas
Un sirdī ikkatrā
Skan gaismas dziesmas!
Šī nakts ir dziļam svētku priekam,
Šai naktī runā tautas sirds.
Mēs tuvāk laimes ziedam tiekam,
Tas tikai Jāņu naktī mirdz.
Lai līst visskaistākais lietus,
Visdzidrāko rasu dod rīts,
Un kaut ko no saulgriežu brīnuma
Lai katrs paņem sev līdz.
Vēl šodien tas ir jāatzīst –
Tev gudri senči bija,
Kas mazu, guļot šūpulī,
Par Jāni nokristīja.
Sauc mīlīgi par Jānīti,
Gan aplīgo, gan cienā,
Cik labi, ka var latvieši
Sveikt Jāņus Jāņu dienā!
Tavs vārds ir tikai ziedlapiņa,
Kas laika vējos plīvo,
Bet lai ar uguns dvēseli
Tas savu mūžu dzīvo!
Par papardes ziedu dainots
Un stāstīts tik daudz.
Bet tikai vienreiz gadā
To cilvēkam ieraudzīt ļauts.
Smaržos zāle, glāstīs vējš,
Varbūt pāršalks zibens spējš,
Vienreiz gadā varam mēs
Sirdi zaudēt papardēs.
Smaržos zāle,glāstīs vējš,
Dabu pāršalks lietus spējš.
Vienreiz gadā varam mēs
Ziedu meklēt papardēs.
Lai siera ritulis ripo,
Lai puto alutiņš salds,
Lai uzzied papardes zieds,
Un ataust Jāņu rīts balts!
Līksmi, prieku Līgo svētkos.
Arī veiksmi papardgrēkos!
Siers, alus, uguns liesmas,
Draugu pulkā jautras dziesmas!
Latvju tauta stipra bija
Dižas dienas vakarā.
Vēl kuplāka viņa kļuva
Papardes ziedu sakarā.
Noauj basas kājas
Šonakt pļavā silta rasa zied
Iebridīsim smaržu pilnā dravā –
Miglas mākonī kas pāri galvai iet
Iebridīsim klusā klusā naktī
Tumsas zīds vienos nevis šķirs
Skūpsti uzplauks patiesi – ne zagti
Mute pilna medus garšas degs
Ļausim naktij pieliet sevi pilnus –
Siltas maigas lāses sirdī krīt –
Pieliet pilnus dzidras mīlestības
Kur iečukstēti mīlas vārdi mīt
Noauj basas kājas
Šonakt pļavā silta rasa zied
Šonakt pļavā zelta cauna ganās
To smagi autām kājām nesasniegt…
/G. Salna/
Ziedu pļava krāšņi zied
Trejdeviņiem ziediņiem,
Vēl kāšņāk jaunas meitas
Košiem ziedu vainagiem,
Jānīts brien ziedu pļavu,
Naktsvijoles meklēdams,
Neatrod naktsvijoles,
Atrod meitu pudurīti.
/G. Salna/
Devīgā nakts ar mūžības smaržu
Reibina, liesmo un skan
Gadu simteņiem cauri un pāri…
Ļaujies vasarai un savai mulsai sirdij!
Ļaujies brīnumam, kas tikai šonakt zied!
Paskaties,kā Tavās jāņuzālēs
Bite biti mulsi satikt iet!
Ļaujies sirdij! Tik šo vienu nakti
Lai tā Tevi brīnumtakās ved.
Lai tā nesamulst, kad divas tuvas acis
Zvaigžņu gaismu Tavā sejā met!
Vēl liepu ziedi nesmaržo,
Vien jūnija ziedošās acis
Līgo vainagā dziesmas
Un sarkanas magones pin,
Papardes zaļajās liesmās
Mazliet no neprāta smelties ļauj,
Veldzēties mirkļos
No tava tuvuma siltuma glāstiem.
Caur jasmīnsmaržu zemeņsmaidi
Sarkstot bikli raisās,
Līgo valsī mīlestība tvīkstot
Pieglaužas ar tauriņspārniem,
Caur tavu netveramo smaidu
Ozollapu ēnā, tevi mīlot,
Iemācījos mīlēt
Griezes dziesmu.
Ir vasara, klāt Līgo vakars.
Un tā kā jukušas zied naktsvijoles,
Bet es kā apmaldījusies, pļavā starp ziediem,
Lasu tās un reibstu, atkal bez tevis…
Ir atkal Jāņu nakts un atskan līgo,
Uz mirkli vaļā veras burvīgs zieds.
Kaut matos sirmi pavedieni stīgo,
Bet sirds pukst tāpat kā tovakar…
Ir zāļu vakars lēnprātīgs un svinīgs
un vēlu, vēlu augsta, augsta saule
pār bāreņu un mātesmeitu pierēm,
pār vedeklu un māršu gaišām pierēm.
Drīz saule griezīsies.
Drīz saule griezīsies uz labu.
Nāks agri krēsla mājās
un arājs soļiem smagiem,
un Tole kūtiņā siltā
sapņos par zelta ragiem.
Degs māte skalu un guni,
un zvejnieks vairs neies jūrā.
Palagi, dvieļi un cimdi
locīsies māsai pūrā.
Kaimiņos kāzas svinēs,
kā nu varēs un spēs.
Bērni vakaros mīklas minēs.
Var būt, ka atminēs.
Ir zāļu vakars lēnprātīgs un svinīgs
un vēlu, vēlu augsta, augsta saule.
Kad liegi vēji šalkos koku zaros,
Nāks meitenes ar ziediem matos.
Tad lietus lāses pļavas ziedus skars,
Lai sirdī atkal plauktu pavasar(i)s.
Būs skaista Jāņu nakts, būs liesmas,
Kam pateicību teiks, kam dziesmas.
Dažs alus kausam savu sirdi dāvās,
Bet vairums kritīs otra puses skavās.
Būs īsā, īsa Jāņu nakts bez miega,
Jo papard(es) ziedi neveras zem sniega.
Tev nāksies atvērt savu karsto sirdi,
Ja dāmas čukstus pareizi vēl dzirdi.
Ak, skaistā Jāņu nakts ar alus krūzi,
Un mīļa meitene ar balti vaļā blūzi.
Ak, jaunība, ak, skaistie dzīves maldi,
Kad neprātībā plūktie ziedi bija saldi.
…ja reibt, tad tikai no papardes zieda,
ja slīkt, tad tikai apskāvienos,
ja zaudēt, tad tikai skaidro saprātu…
