TradicionālieZiemassvētkiZiemassvētku apsveikumi

Ziemassvētku dzeja

Gribas, lai baltā pasaulē

balti sniegi snieg,

Un pa baltiem lielceļiem

balti cilvēki iet.

Un, lai baltos cilvēkos

baltas domas dzimst.

Un, lai baltās darbdienās

balti svētki ir.

/I.Ziedonis/

Pirms iededz sveci egles zarā,

Dedz svētku liesmu sirdī savā,

Ar piedošanu, sapratni,

Ar mīlestības dzirksteli

Un tici – tas ir Tavā varā

Nest gaismu, kā to sveces dara…

 Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,

Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,

Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,

Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,

Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.

Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,

Visskaistākos jau pateicis ir kāds,

Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,

gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu –

Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!

Ar viegliem sniegpārslu soļiem

Manas domas pie Tevis iet.

Neaizver savas durvis,

Neaizver sirdi ciet!

Gribu kaut īsu brīdi

Pabūt blakus, tad iet.

Citi to nesapratīs-

Viņi domās, ka snieg.

/A.Anitīna/

Tā gaisma, ko izstaro svece,

Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,

Izplēn, pazūd un gaist.

Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo

Un siltums, ko izstaro sirds –

Tas nezūd. Tas paliek.

/I.Egle/

Sirdsiltumu katrs jau domās

Mēs šodien cits citam vēlam.

Un ceram, ka piepildīsies

Kaut puse, ko vēlamies paši.

Lai sirdsraizes pazūd kā dūmi

Un vietu dod sirdsmieram rāmam;

Lai piepildās pašiem it viss tas,

Ko labu mēs citiem vēlam!

/Ā. Freimane/

Viļņojas

Vēsais gaiss:

Debesīs peld

Milzīgs dāvanu maiss!

No kā? Uz kurieni?

Kam? Un ? kas?

Kurš dabūs

Debesu dāvanas?

Varbūt maiss paredzēts

Eņģeļiem vien?

Tur lakstīgalmēlītes,

Putna piens?

Nē, arī mums palaidņiem,

Dāvanas tiks:

Ziemsvētku vakarā

Snigs, snigs un snigs.

Šī nakts mirdz gaismā brīnišķā,

Šai naktī sirds spēj mieru gūt.

Šai naktī gribas degt un starot tā,

Kā svecei egles zariņā.

Ikvienam roku noglāstīt

Un laipnu vārdu pasacīt.

/A.Lūsis/

..ar gaišām liesmām, ar egļu smaržu,

ar dziesmām un piparkūku garšu,

nāks rūķis uz tavām mājām

pa taku piesnigušu,

rotaļā jautrā un smaidot,

trauc pretī tam.. kā gaidot

ar zvaigznēm un smiekliem piebērtu dienu..

kad vari būt kā mazs bērns..

un sapņot..

/J. Damroze/

Kļūsti kā bērns, ļauj, lai šonakt tavs prieks

Atmiņu kupenās bradā,

Uzticies brīnumam trauslam kā sniegs,

Vienu vakaru gadā.

Viss, kas vēl tevī bija šaubīgs un salts,

Izkusīs ticībā liegā,

Ziemsvētku pusnaktī iesnigsi balts,

Iesnigsi sapnī kā sniegā.

/V. Mora/

Es palūgšu baltajam eņģelim,

Kurš man tik pazīstams šķiet –

Lai aiziet pie Tevis un palūko,

Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?

Lai uzliek roku uz pleca,

Un nekad vairs nenoņem nost.

Lai liktens asie zobi,

Jauns brūces vairs nespēj kost.

Es palūgšu baltajam enģelim,

Kurš man tik pazīstams šķiet –

Lai pēc tumsas atnāk gaisma,

Un projām vairs neaiziet!

Nāk Ziemassvētki no sniegota sila

Un baltu mieru pār pasauli klāj,

Un debesis svēta ikvienu šai naktī,

Kas cerību, gaismu dvēselē krāj.

/K. Apškrūma/

Debesis uzliek plecam

Vieglu un sniegotu roku.

Klusums svecītes iededz,

Un pasaules steigu klāj.

Uzdzirkstam svētvakaram,

Uzsmaidām mīlestībai,

Ziemassvētki mums gaismu

Egļu biķeros krāj.

/K.Apškrūma/

Trīs baltas patiesības nemanāmas

iet pa gadu takām.

Ir pirmā Labestība –

katrā vārdā, ko viens otram sakām,

Tai blakus Godīgums –

kam jāvalda starp mums,

Un ja vēl Pienākums

šiem diviem mērķiem līdzi iet –

Tad citas laimes nevēliet!

Nāk ziemassvētki ar svētvakaru,

Kā sudraba svečturis pasaule šķiet,

Kur ticība labajam, gaismojot garu,

šai naktī gan pilīs, gan būdiņās zied.

/K.Apšukrūma/

Man nav burvju vārdu,

Man nav trīs Laimes Mātes vēlējumu

Un mans spēks ir puteklis Dieva saujā,

Bet es:

Es ticu mūžīgai apsnigšanai,

Ticu saulgriežu sniegiem,

Kas zemi tīru un mirdzošu padarīt nāk

Ticu Ziemsvētku klusajam brīnumam

Kuram dvēselē jāienāk.

Svētsvinīgi klusē sili

Sniega ziedos balti-zili,

Aizsnigušas visas pēdas,

Sirds uz brīdi aizmirst bēdas.

Vai vēl kur ir tumšas domas,

Ļaudīm necienīgas lomas?

Visu tīri apģērbusi

Pasaule pa nakti klusi.

Lēni, lēni lido sniegi,

Lai tie it kā saldi miegi

Apņem visas ļaužu bēdas,

Neatstāj nevienas pēdas.

/E. Zālīte/

Ir dīvaina sajūta gadu mijā,-

Kad zvaigžņotā debess sudrabu sijā,

Tad zogas gan prieks, gan neziņa krūtīs-

Ko nākamā gada puteņi sūtīs?

Ir dīvaina sajūta tādā brīdī,

Kad satiekas gadi uz īsu brīdi:

Tu pats it kā stāvi vēl durvju priekšā,

Bet domas – tās sen jau atrodas iekšā.

/I.Tabūne/

Noliksim bēdu zem egles zariem,

Aizdegsim sveces,lai mieru sirds rod.

Lūgsim no egles sev zaļo spēku,

Paņemsim gaismu,ko svētvakars dod!

/V. Kokle- Līviņa/

No zelta ābeles – brīnumābeles

Sirdī lai kāda sēkliņa krīt,

Kā Ziemassvētku vakarā

Tā Jaungada gājumā,

Palīdzot laimi ieraudzīt!

Ir Ziemassvētki – piedošana klusa,

Kad jāvar pat par ienaidnieku lūgt.

Daudz ātrāk zeme nonāks saules pusē,

Ja labestības sirdī nepietrūks.

/K.Apškrūma/

Ziemassvētku zvaigzne

Lai pār visiem mirdz:

Miers lai virs zemes,

Miers iekš katras sirds!

Kad egles zaros sveces degs

Un teiksmains sapnis zemi segs,

Lai acīs jums tad laime mirdz

Un visu skumjo aizmirst sirds.

Tā noskaņa ir netverama,

Ko decembris mums sirdī auž,

Tā plūst no cilvēkiem un namiem,

To piesnigušie meži pauž.

Tā savu roku liek uz pieres,

Kaut dienu dūrainis tik īss,

Ka blakus skopam saulesstaram

Jau vakarēnu skropstas trīs.

Tā noskaņa,ko sevī nesam,

Mums palīdz tumsu pārdzīvot

Tas ir tas netveramais brīnums,

Kas gaidīšanas laikam dots.

Kas izplaukst dvēselē ikvienā,

Kad Ziemassvētki durvis vērs,

Un lielā prieka vēsts mums zvaigznes

Pār visām gada dienām bērs.

Svinēsim dienu, kas sauli kā zvanu

Saulgriežos augstāk pie debesīm vilks.

No tīrā un klusā Ziemsvētku sniega

baltākas domas un lūgšanas tiek.

/L.Brīdaka/

Es ticu, ka ir brīnumi,

Kas necerēti nāk,

Un daiļu sapņu pasauli

Ap sevi radīt sāk.

Es ticu ka ir laimība,

Kas svētās liesmās mirdz

Un, ja tā visa nebūtu,

Vai justu mums tad sirds?

No septītajām debesīm uz leju

Ar mīlestību pilnas pārslas krīt.

Nāk Ziemassvētki pa šo debess eju,

Šo pasauli ik gadu apraudzīt.

Ar pilnu maisu dāvanām par plecu,

Ar zvanu skaņām egļu zariņos,

Nāk Ziemassvētki pa šo ceļu veco,

Un bērnus lasa kopā bariņos.

Un visa pasaule ir atkal kopā,

Kad Ziemassvētku koris mīļi dzied,

Kad sveces augstu paceltas tur rokās,

Kad it neviens vairs negrib projām iet.

Šai svētā naktī zem` un debess zvīļo,

Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas-

Un ienaids rimst, cits citu atkal mīļo.

Pār visu miera siltie spārni klājas.

Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas.

Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,

Šī nakts liek aizmirst visas, visas bēdas

Un māca tevi mīļot visu piedot,

Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,

Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,

Un naktī šai, uz katras galvas klusi,

Dievs, svētot, uzliek savu mīļo roku.

Ikkatram gadam laimes brīdis savs –

Kā katram rītam sava gaiša mala.

Bet katram gadam ir savs svētvakars,

Savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:

Pie loga putenis tik tīru dvieli kar,

Un egles apsnigušās pilnas baltu vēdu.

/P. Jurciņš/

Lai Ziemassvētku gaišums

sasilda tās dienas,

kas pēdās saltiem sniegputeņiem nāks,

un lai no egļu svecītes kaut vienas

simt dienu sirdī

uzmirdz savādāk!

/ K. Apškrūma/

Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā

No sniega laukiem rīta klusumā,

Ir tā kā Dieva miers tur, augstībā,

Kur, baltos spārnus klusi saglauduši,

Uz ceļiem eņģeļi stāv galvas noliekuši.

Uz ceļiem eņģeļi

Kā sniega mākoņi.

/K. Skalbe/

Balti var nosnigt pār zemi sniegs,

Rāmi var pieskarties laimes mirklis,

ierausties klēpī kā kaķēns- prieks,-

Gaismu, ja šodien Tev dāvinās sirdis,

Izsējot siltāko sauli no sevis,

Tikai tad Tevī viss un ikviens

Atnāks vēlreiz un projām vairs neies.

/M.Svīķe/

Ja zvaigznei šonakt jānokrīt,

lai krīt uz delnas manas!

No mīlestības svece spīd

un kūst no piedošanas.

Nemūžam nesatumsīs galds,

ko apmirdz sveces tikums balts!

Nāc iesim

un apsnigsim klusi,

lai smaržu kupenās

sapņu nakts plaukst,

ar rožu ziedlapām

debesis segsim,

lai balti taureņi

apkārt mums dej`.

Nāc iesim

un apsnigsim klusi,

lai Eņģeļu spārni

dvēseli klāj,

ar gaišām domām

iedegsim sveces,

lai svētīts ir

šis Adventes laiks.

/Ināra Seņkāne/

Ieklausies klusumā –

Klusums korāļus dzied.

Tikai klusuma skaņas skarta,

Dvēsele uzplaukst un zied.

Tā jau pelēkā vientulība,

Kas cilvēku salauzt sāk.

Tikai no vientulības sajūtas

Mums dzīves pagurums nāk.

Klusums – gurušai dvēselei

Dzīvību atdot spēj.

Ar savām maigajām skaņām

Tā prieku kā graudus sēj.

Kā eņģeļu asaras baltas,

Sniegs pasaules acīs kad kūst,

Lai ziemas saulgriežu zvaigznes,

Ikvienam nes debesu gaismu,

Pār nedienu rūgtuma ēnām,

Lai rītausmas svētība plūst.

Ziem’svētku brīnumam ticēt gribam

Baltajam sapnim, kas dzīvē reiz bij’

Brīnums šķiet, netverams, gaistošs kā dūmi..

Svētku eglītes liesmiņās vij.

Mazliet no bērnības vēlreiz es vēlos,

Lelli no lupatām – mīļa, kas man,

Pasaku grāmatu lasītu – pirmo..

Skolas eglītē zvaniņi skan!

Māmiņas šūpuļa dziesmiņu mīļo..

Kas žūžo un aijā.. bez rūpēm bij’ laiks

Tās sensenās dienas, kas dvēselē zvīļo,

Šķiet, sudraba plīvurs klāts atmiņām maigs!

Starp savējiem ilgāk palikt es vēlos,

Un klausīties mazbērnu čalās, kas skan!

Likt noticēt Ziem’ssvētku vecītim mīļam..

Caur vecākiem nodots un atstāts reiz man.

Visas zemes tekas zilgas

Šonakt sargā miera gariņš.

Tāli zvani… Klusas ilgas…

Rokās smaidošs egļu zariņš…

Visur viegliem, mīļiem soļiem

Senā svētku teika staigā.

Zvaigžņu acis atvērdama,

Debess atspīd zemes vaigā…

Ir atkal laiks,

kad sveces ienāk mājā-

ar Adventi tā pirmā,otrā, trešā,ceturtā

Klāt atkal laiks,

kad sveces aizsāk runāt

un klusā pazemībā

tavās acīs lūkojas.

Ir atkal laiks,

kad gaidām Ziemassvētkus,

to svēto brīnumu,

ko dziļi izjūt sirds

un prāts.

Klāt atkal laiks,

kad līdz ar sveču ziediem

plaukst mūsu dvēselēs.

Klusā un baltā naktī

Svētums vieno mūs.

Krīt sniegpārslas, lido sapņi,

Bet zem brīnuma spārniem

Piepildīts laiks

Mirdz kā Ziemassvētku Zvaigzne.

Balts un kluss

Šis laiks,

Balts un kluss…

Vien eņģeļu gaviles

Dzirdamas visur,

Kas vieno mūs

Zem debesīm,

Un dāvā mīlestību,

Lai kā svētumu glabātu.

Dabas brīnums,

Gaismas tuvums

Sirdī katrā

Prieku ienes.

Ar egļu zaru,

Ar sveču liesmu

Pārkāpjam slieksni

Uz gaismas pusi.

Lai ietu ar Sauli

Vienotā ritmā

Pasaules telpā

Brīnumainā!

Šonakt visums ar zemi,

Caur sniega pārslām,

Gaismas valodā

Sarunājas.

Baltās, vieglās pūkas

Kā baltas domas

Pār cilvēkiem

Klājas.

Gaišs, neizjusts svētums

Ar mieru un klusumu

Sirdīs līst

Maigs.

Pār zemi nolaidies

Ilgi gaidītais, lolotais,

Svētītais Adventes

Laiks.

Tumšu dienu gaišais brīdis,

Ziemassvētku vakars svēts,

Visām bēdām cauri spīdi,

Ilgi gaidīts, sencerēts.

/P. Bārda/

Ir atkal Ziemassvētki, aiz rūtīm klusi snieg,

Tā liekas: līdz pat sirdij būs sniegā jāiestieg,

Tā liekas – visas bēdas šīs pārslas atņemt spēs,

Šķiet – ceļā puteņainā vēl satiksimies mēs.

Dievs, šai svētā, klusā naktī

Ļauj man Tevi lūgties tā,

Lai mēs visi kopā esam

Ziemassvētku vakarā.

Jūs, kas svešās zemēs klīstat

Dedziet sveces, dedziet tās

Lai mēs visi kopā esam

Ziemassvētku vakarā.

Ziemassvētki ir laiks,kad klusa diena nāk,

Kad eglītēs mirdz sveču liesmas,

Kad skan melodija “Klusa nakts, svēta nakts”,

Kad virmo valgo skuju smārds.

Laiks,kad darba steigā pierimst rokas,

Kad sejās pavīd priecīgs smaids

Kad lūpas,kas bij rūpēs slēgtas,

Tagad mīļus vēlējumus teic.

Vizuļo istabās puzuri kārti,

Sētās, kur puteņi sniegpārslas jauc,

Celiņi slaucīti, atcelti vārti:

Rakstītās kamanās Ziemassvētki brauc.

Gribas, lai baltā pasaulē

Balti sniegi snieg,

Un uz baltiem lielceļiem

Balti cilvēki iet,

Un lai baltos cilvēkos

Baltas domas dzimst,

Un lai baltās darbdienās

Balti svētki ir.

Klusi, mīļi šodien runājiet,

Maigi visu noglaudiet,

Nakts, kad nāks,

Kad gaisma izdzisīs,

Snigs. – Pār visu sniegs tad sakritīs,

To, kas skaists reiz bijis pieminat,

Sveces – zilas sveces iededzat,

Tumsai atnākot, lai nava bail,

Lai caur ēnām zelta dzirkstis gail!

Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem

ved mūs pretim kādam baltam

klusumam, aiz kura ir

kaut kas mīļš, sen aizmirsts

un pazaudēts, kas mums

atkal no jauna jāatrod…

/K.Skalbe/

nekā, nekā nav šorīt cita,

tikai baltais, baltais puteņa sniegs,

un baltajai pasaulei galvā saule

mirdzošu kroni liek.

nekā, nekā nav dvēselē cita,

tikai gaisma, gaisma aug un viz,

un mežmalas priedē vientuļa vārna

sargā lielas debesis.

viss labais, kas sapņots pirms

Ziemassvētkiem,

nu mirdzošā gaismā pārvērties šķiet,

un žubītes dvaša kā cerība gaiša

loga rūtī rakstaini zied.

/U. Auseklis/

Es jūtu Ziemassvētkus tuvu.

Cik daudz jauna šogad guvu!

Gan vilšanās, gan patiess prieks

Un vēlreiz izjusts pirmais sniegs.

Uz skropstām laižas sniega pārslas,

Viss zaigo sudrabainās krāsās.

Sirdī mājo Ziemassvētku siltums,

Visapkārt- neaptverams brīnums.

Loga rūtī klauvē Lausks.

Naktij zvaigžņots uzvalks austs.

Katrs pavards piparkūku smaržā-

Dieva eņģeļi šo mirkli sargā.

Vienā acumirklī viss ir kluss,

Katrā sirdī svētums dus.

Mēness laimes ceļu spīd,

Lai brīnums valda arī rīt.

Te viņš bija, te viņš zuda,

Sidrabkaltais mēnestiņš;

Un te atkal spožs no jauna

Parādās pie debess viņš.

Miglas tēli mēnestiņam

Viegli, balti garām slīd:

Brīžam aizsedz seju viņam,

Brīžam ļauj tam pasmaidīt.

Ietīts sidrabsarmas tvaikā,

Daiļi, daiļi viz viss ārs,

Tā kā daždien ziedu laikā

Baltos ziedos ābeļdārzs.

Eju, eju, lūkodamies

Āra ainā brīnišķā,

Un kā ziemas pasaciņa

Manām acīm liekas tā.

/V. Plūdonis/

Kā pastkartē senā

Pāri sniegotiem kokiem

Uz mijkrēšļa samta

Spīd pilnmēness,

Un zvaigznes ar ābelēm

Sadodas rokās

Un pasauli debesu

klusumā nes.

Kā pastkartē senā

Viz mirdzošā rotā

Gan smildziņa sīka,

Gan čiekurots zars,

Ak, Ziemassvētki,

Jūs tāpēc mums doti,

Uz labo lai mainītos

Cilvēka gars.

/K. Apšukrūma/

Vai tu zini, eglīte,

Cik tu tagad skaista?

Spožas, spožas liesmiņas

Tavos zaros laistās.

Vai tu zini, eglīte,

Cik mums līksmas sirdis?

Tev mēs dziedam dziesmiņas,

Tu jau viņas dzirdi.

Vai tu zini, eglīte,

Kāpēc mēs tā smaidām?

Pašu Sala tētiņu

Šodien ciemos gaidām.

/Dz. Rinkule—Zemzare/

…Un lēni durvis veras:

Tēvs zaļu egli nes,

Un zaros tai pārslas zaigo

Kā baltas zvaigznītes.

Un vienu svecīti spožu

Dedz māte un eglītē liek:

Cik gaiši un silti viņas

Kā saulītē visapkārt tiek!

„Pie taviem šūpuļiem stāvu” —

Tad tēvs un māte dzied,

Un lielas, zilas zvaigznes

Aiz sniegotā loga dzied…

/A. Saulietis/

Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē,

Veselību pašam un veselus mīļos,

Laiku zvaigžņu skaitīšanai,

Mazus brīnumus ikdienā

Un lielus brīnumus sirdī,

Eņģeli uz pleca un mīļus cilvēkus blakus,

Mīlestību pret Dievu, sevi pašu

Un mīlestību pret pasauli aiz loga!

Ar Adventes svecēm vainagā,

Kā Ziemassvētku pasakā,

Ceļā pie mums ir viņš –

Mazais Jēzus bērniņš!

Kā baltais svētku sniedziņš,

Saviļņo tas sirsniņas,

Un zemē nomet svētku sniegpārsliņas.

Eglītes jau svētku rotā mirdz,

Cilvēkiem uz zemes labs prāts un mīļa sirds.

Kad zemi apmirdz Ziemassvētku zvaigznes,

Lai mūsu sirdīs iemājo balts prieks,

Lai vēji visas bēdas projām aiznes

Un pats sev nejūties kā parādnieks.

Lai mūžam staro Ziemassvētku zvaigznes

Un zemei pāri baltu mieru lej,

Ar klusinātu dziesmu gaismu atnes

Un visās sirdīs mīlestību sēj.

Līdzīgi raksti

Apskaties arī
Close
Back to top button

Adblock Detected

Please consider supporting us by disabling your ad blocker