Ziemassvētku dzeja
Gribas, lai baltā pasaulē
balti sniegi snieg,
Un pa baltiem lielceļiem
balti cilvēki iet.
Un, lai baltos cilvēkos
baltas domas dzimst.
Un, lai baltās darbdienās
balti svētki ir.
/I.Ziedonis/
Pirms iededz sveci egles zarā,
Dedz svētku liesmu sirdī savā,
Ar piedošanu, sapratni,
Ar mīlestības dzirksteli
Un tici – tas ir Tavā varā
Nest gaismu, kā to sveces dara…
Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,
gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu –
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!
Ar viegliem sniegpārslu soļiem
Manas domas pie Tevis iet.
Neaizver savas durvis,
Neaizver sirdi ciet!
Gribu kaut īsu brīdi
Pabūt blakus, tad iet.
Citi to nesapratīs-
Viņi domās, ka snieg.
/A.Anitīna/
Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Izplēn, pazūd un gaist.
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo
Un siltums, ko izstaro sirds –
Tas nezūd. Tas paliek.
/I.Egle/
Sirdsiltumu katrs jau domās
Mēs šodien cits citam vēlam.
Un ceram, ka piepildīsies
Kaut puse, ko vēlamies paši.
Lai sirdsraizes pazūd kā dūmi
Un vietu dod sirdsmieram rāmam;
Lai piepildās pašiem it viss tas,
Ko labu mēs citiem vēlam!
/Ā. Freimane/
Viļņojas
Vēsais gaiss:
Debesīs peld
Milzīgs dāvanu maiss!
No kā? Uz kurieni?
Kam? Un ? kas?
Kurš dabūs
Debesu dāvanas?
Varbūt maiss paredzēts
Eņģeļiem vien?
Tur lakstīgalmēlītes,
Putna piens?
Nē, arī mums palaidņiem,
Dāvanas tiks:
Ziemsvētku vakarā
Snigs, snigs un snigs.
Šī nakts mirdz gaismā brīnišķā,
Šai naktī sirds spēj mieru gūt.
Šai naktī gribas degt un starot tā,
Kā svecei egles zariņā.
Ikvienam roku noglāstīt
Un laipnu vārdu pasacīt.
/A.Lūsis/
..ar gaišām liesmām, ar egļu smaržu,
ar dziesmām un piparkūku garšu,
nāks rūķis uz tavām mājām
pa taku piesnigušu,
rotaļā jautrā un smaidot,
trauc pretī tam.. kā gaidot
ar zvaigznēm un smiekliem piebērtu dienu..
kad vari būt kā mazs bērns..
un sapņot..
/J. Damroze/
Kļūsti kā bērns, ļauj, lai šonakt tavs prieks
Atmiņu kupenās bradā,
Uzticies brīnumam trauslam kā sniegs,
Vienu vakaru gadā.
Viss, kas vēl tevī bija šaubīgs un salts,
Izkusīs ticībā liegā,
Ziemsvētku pusnaktī iesnigsi balts,
Iesnigsi sapnī kā sniegā.
/V. Mora/
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jauns brūces vairs nespēj kost.
Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai pēc tumsas atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!
Nāk Ziemassvētki no sniegota sila
Un baltu mieru pār pasauli klāj,
Un debesis svēta ikvienu šai naktī,
Kas cerību, gaismu dvēselē krāj.
/K. Apškrūma/
Debesis uzliek plecam
Vieglu un sniegotu roku.
Klusums svecītes iededz,
Un pasaules steigu klāj.
Uzdzirkstam svētvakaram,
Uzsmaidām mīlestībai,
Ziemassvētki mums gaismu
Egļu biķeros krāj.
/K.Apškrūma/
Trīs baltas patiesības nemanāmas
iet pa gadu takām.
Ir pirmā Labestība –
katrā vārdā, ko viens otram sakām,
Tai blakus Godīgums –
kam jāvalda starp mums,
Un ja vēl Pienākums
šiem diviem mērķiem līdzi iet –
Tad citas laimes nevēliet!
Nāk ziemassvētki ar svētvakaru,
Kā sudraba svečturis pasaule šķiet,
Kur ticība labajam, gaismojot garu,
šai naktī gan pilīs, gan būdiņās zied.
/K.Apšukrūma/
Man nav burvju vārdu,
Man nav trīs Laimes Mātes vēlējumu
Un mans spēks ir puteklis Dieva saujā,
Bet es:
Es ticu mūžīgai apsnigšanai,
Ticu saulgriežu sniegiem,
Kas zemi tīru un mirdzošu padarīt nāk
Ticu Ziemsvētku klusajam brīnumam
Kuram dvēselē jāienāk.
Svētsvinīgi klusē sili
Sniega ziedos balti-zili,
Aizsnigušas visas pēdas,
Sirds uz brīdi aizmirst bēdas.
Vai vēl kur ir tumšas domas,
Ļaudīm necienīgas lomas?
Visu tīri apģērbusi
Pasaule pa nakti klusi.
Lēni, lēni lido sniegi,
Lai tie it kā saldi miegi
Apņem visas ļaužu bēdas,
Neatstāj nevienas pēdas.
/E. Zālīte/
Ir dīvaina sajūta gadu mijā,-
Kad zvaigžņotā debess sudrabu sijā,
Tad zogas gan prieks, gan neziņa krūtīs-
Ko nākamā gada puteņi sūtīs?
Ir dīvaina sajūta tādā brīdī,
Kad satiekas gadi uz īsu brīdi:
Tu pats it kā stāvi vēl durvju priekšā,
Bet domas – tās sen jau atrodas iekšā.
/I.Tabūne/
Noliksim bēdu zem egles zariem,
Aizdegsim sveces,lai mieru sirds rod.
Lūgsim no egles sev zaļo spēku,
Paņemsim gaismu,ko svētvakars dod!
/V. Kokle- Līviņa/
No zelta ābeles – brīnumābeles
Sirdī lai kāda sēkliņa krīt,
Kā Ziemassvētku vakarā
Tā Jaungada gājumā,
Palīdzot laimi ieraudzīt!
Ir Ziemassvētki – piedošana klusa,
Kad jāvar pat par ienaidnieku lūgt.
Daudz ātrāk zeme nonāks saules pusē,
Ja labestības sirdī nepietrūks.
/K.Apškrūma/
Ziemassvētku zvaigzne
Lai pār visiem mirdz:
Miers lai virs zemes,
Miers iekš katras sirds!
Kad egles zaros sveces degs
Un teiksmains sapnis zemi segs,
Lai acīs jums tad laime mirdz
Un visu skumjo aizmirst sirds.
Tā noskaņa ir netverama,
Ko decembris mums sirdī auž,
Tā plūst no cilvēkiem un namiem,
To piesnigušie meži pauž.
Tā savu roku liek uz pieres,
Kaut dienu dūrainis tik īss,
Ka blakus skopam saulesstaram
Jau vakarēnu skropstas trīs.
Tā noskaņa,ko sevī nesam,
Mums palīdz tumsu pārdzīvot
Tas ir tas netveramais brīnums,
Kas gaidīšanas laikam dots.
Kas izplaukst dvēselē ikvienā,
Kad Ziemassvētki durvis vērs,
Un lielā prieka vēsts mums zvaigznes
Pār visām gada dienām bērs.
Svinēsim dienu, kas sauli kā zvanu
Saulgriežos augstāk pie debesīm vilks.
No tīrā un klusā Ziemsvētku sniega
baltākas domas un lūgšanas tiek.
/L.Brīdaka/
Es ticu, ka ir brīnumi,
Kas necerēti nāk,
Un daiļu sapņu pasauli
Ap sevi radīt sāk.
Es ticu ka ir laimība,
Kas svētās liesmās mirdz
Un, ja tā visa nebūtu,
Vai justu mums tad sirds?
No septītajām debesīm uz leju
Ar mīlestību pilnas pārslas krīt.
Nāk Ziemassvētki pa šo debess eju,
Šo pasauli ik gadu apraudzīt.
Ar pilnu maisu dāvanām par plecu,
Ar zvanu skaņām egļu zariņos,
Nāk Ziemassvētki pa šo ceļu veco,
Un bērnus lasa kopā bariņos.
Un visa pasaule ir atkal kopā,
Kad Ziemassvētku koris mīļi dzied,
Kad sveces augstu paceltas tur rokās,
Kad it neviens vairs negrib projām iet.
Šai svētā naktī zem` un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas-
Un ienaids rimst, cits citu atkal mīļo.
Pār visu miera siltie spārni klājas.
Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas.
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts liek aizmirst visas, visas bēdas
Un māca tevi mīļot visu piedot,
Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai, uz katras galvas klusi,
Dievs, svētot, uzliek savu mīļo roku.
Ikkatram gadam laimes brīdis savs –
Kā katram rītam sava gaiša mala.
Bet katram gadam ir savs svētvakars,
Savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
Pie loga putenis tik tīru dvieli kar,
Un egles apsnigušās pilnas baltu vēdu.
/P. Jurciņš/
Lai Ziemassvētku gaišums
sasilda tās dienas,
kas pēdās saltiem sniegputeņiem nāks,
un lai no egļu svecītes kaut vienas
simt dienu sirdī
uzmirdz savādāk!
/ K. Apškrūma/
Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā
No sniega laukiem rīta klusumā,
Ir tā kā Dieva miers tur, augstībā,
Kur, baltos spārnus klusi saglauduši,
Uz ceļiem eņģeļi stāv galvas noliekuši.
Uz ceļiem eņģeļi
Kā sniega mākoņi.
/K. Skalbe/
Balti var nosnigt pār zemi sniegs,
Rāmi var pieskarties laimes mirklis,
ierausties klēpī kā kaķēns- prieks,-
Gaismu, ja šodien Tev dāvinās sirdis,
Izsējot siltāko sauli no sevis,
Tikai tad Tevī viss un ikviens
Atnāks vēlreiz un projām vairs neies.
/M.Svīķe/
Ja zvaigznei šonakt jānokrīt,
lai krīt uz delnas manas!
No mīlestības svece spīd
un kūst no piedošanas.
Nemūžam nesatumsīs galds,
ko apmirdz sveces tikums balts!
Nāc iesim
un apsnigsim klusi,
lai smaržu kupenās
sapņu nakts plaukst,
ar rožu ziedlapām
debesis segsim,
lai balti taureņi
apkārt mums dej`.
Nāc iesim
un apsnigsim klusi,
lai Eņģeļu spārni
dvēseli klāj,
ar gaišām domām
iedegsim sveces,
lai svētīts ir
šis Adventes laiks.
/Ināra Seņkāne/
Ieklausies klusumā –
Klusums korāļus dzied.
Tikai klusuma skaņas skarta,
Dvēsele uzplaukst un zied.
Tā jau pelēkā vientulība,
Kas cilvēku salauzt sāk.
Tikai no vientulības sajūtas
Mums dzīves pagurums nāk.
Klusums – gurušai dvēselei
Dzīvību atdot spēj.
Ar savām maigajām skaņām
Tā prieku kā graudus sēj.
Kā eņģeļu asaras baltas,
Sniegs pasaules acīs kad kūst,
Lai ziemas saulgriežu zvaigznes,
Ikvienam nes debesu gaismu,
Pār nedienu rūgtuma ēnām,
Lai rītausmas svētība plūst.
Ziem’svētku brīnumam ticēt gribam
Baltajam sapnim, kas dzīvē reiz bij’
Brīnums šķiet, netverams, gaistošs kā dūmi..
Svētku eglītes liesmiņās vij.
Mazliet no bērnības vēlreiz es vēlos,
Lelli no lupatām – mīļa, kas man,
Pasaku grāmatu lasītu – pirmo..
Skolas eglītē zvaniņi skan!
Māmiņas šūpuļa dziesmiņu mīļo..
Kas žūžo un aijā.. bez rūpēm bij’ laiks
Tās sensenās dienas, kas dvēselē zvīļo,
Šķiet, sudraba plīvurs klāts atmiņām maigs!
Starp savējiem ilgāk palikt es vēlos,
Un klausīties mazbērnu čalās, kas skan!
Likt noticēt Ziem’ssvētku vecītim mīļam..
Caur vecākiem nodots un atstāts reiz man.
Visas zemes tekas zilgas
Šonakt sargā miera gariņš.
Tāli zvani… Klusas ilgas…
Rokās smaidošs egļu zariņš…
Visur viegliem, mīļiem soļiem
Senā svētku teika staigā.
Zvaigžņu acis atvērdama,
Debess atspīd zemes vaigā…
Ir atkal laiks,
kad sveces ienāk mājā-
ar Adventi tā pirmā,otrā, trešā,ceturtā
Klāt atkal laiks,
kad sveces aizsāk runāt
un klusā pazemībā
tavās acīs lūkojas.
Ir atkal laiks,
kad gaidām Ziemassvētkus,
to svēto brīnumu,
ko dziļi izjūt sirds
un prāts.
Klāt atkal laiks,
kad līdz ar sveču ziediem
plaukst mūsu dvēselēs.
Klusā un baltā naktī
Svētums vieno mūs.
Krīt sniegpārslas, lido sapņi,
Bet zem brīnuma spārniem
Piepildīts laiks
Mirdz kā Ziemassvētku Zvaigzne.
Balts un kluss
Šis laiks,
Balts un kluss…
Vien eņģeļu gaviles
Dzirdamas visur,
Kas vieno mūs
Zem debesīm,
Un dāvā mīlestību,
Lai kā svētumu glabātu.
Dabas brīnums,
Gaismas tuvums
Sirdī katrā
Prieku ienes.
Ar egļu zaru,
Ar sveču liesmu
Pārkāpjam slieksni
Uz gaismas pusi.
Lai ietu ar Sauli
Vienotā ritmā
Pasaules telpā
Brīnumainā!
Šonakt visums ar zemi,
Caur sniega pārslām,
Gaismas valodā
Sarunājas.
Baltās, vieglās pūkas
Kā baltas domas
Pār cilvēkiem
Klājas.
Gaišs, neizjusts svētums
Ar mieru un klusumu
Sirdīs līst
Maigs.
Pār zemi nolaidies
Ilgi gaidītais, lolotais,
Svētītais Adventes
Laiks.
Tumšu dienu gaišais brīdis,
Ziemassvētku vakars svēts,
Visām bēdām cauri spīdi,
Ilgi gaidīts, sencerēts.
/P. Bārda/
Ir atkal Ziemassvētki, aiz rūtīm klusi snieg,
Tā liekas: līdz pat sirdij būs sniegā jāiestieg,
Tā liekas – visas bēdas šīs pārslas atņemt spēs,
Šķiet – ceļā puteņainā vēl satiksimies mēs.
Dievs, šai svētā, klusā naktī
Ļauj man Tevi lūgties tā,
Lai mēs visi kopā esam
Ziemassvētku vakarā.
Jūs, kas svešās zemēs klīstat
Dedziet sveces, dedziet tās
Lai mēs visi kopā esam
Ziemassvētku vakarā.
Ziemassvētki ir laiks,kad klusa diena nāk,
Kad eglītēs mirdz sveču liesmas,
Kad skan melodija “Klusa nakts, svēta nakts”,
Kad virmo valgo skuju smārds.
Laiks,kad darba steigā pierimst rokas,
Kad sejās pavīd priecīgs smaids
Kad lūpas,kas bij rūpēs slēgtas,
Tagad mīļus vēlējumus teic.
Vizuļo istabās puzuri kārti,
Sētās, kur puteņi sniegpārslas jauc,
Celiņi slaucīti, atcelti vārti:
Rakstītās kamanās Ziemassvētki brauc.
Gribas, lai baltā pasaulē
Balti sniegi snieg,
Un uz baltiem lielceļiem
Balti cilvēki iet,
Un lai baltos cilvēkos
Baltas domas dzimst,
Un lai baltās darbdienās
Balti svētki ir.
Klusi, mīļi šodien runājiet,
Maigi visu noglaudiet,
Nakts, kad nāks,
Kad gaisma izdzisīs,
Snigs. – Pār visu sniegs tad sakritīs,
To, kas skaists reiz bijis pieminat,
Sveces – zilas sveces iededzat,
Tumsai atnākot, lai nava bail,
Lai caur ēnām zelta dzirkstis gail!
Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
ved mūs pretim kādam baltam
klusumam, aiz kura ir
kaut kas mīļš, sen aizmirsts
un pazaudēts, kas mums
atkal no jauna jāatrod…
/K.Skalbe/
nekā, nekā nav šorīt cita,
tikai baltais, baltais puteņa sniegs,
un baltajai pasaulei galvā saule
mirdzošu kroni liek.
nekā, nekā nav dvēselē cita,
tikai gaisma, gaisma aug un viz,
un mežmalas priedē vientuļa vārna
sargā lielas debesis.
viss labais, kas sapņots pirms
Ziemassvētkiem,
nu mirdzošā gaismā pārvērties šķiet,
un žubītes dvaša kā cerība gaiša
loga rūtī rakstaini zied.
/U. Auseklis/
Es jūtu Ziemassvētkus tuvu.
Cik daudz jauna šogad guvu!
Gan vilšanās, gan patiess prieks
Un vēlreiz izjusts pirmais sniegs.
Uz skropstām laižas sniega pārslas,
Viss zaigo sudrabainās krāsās.
Sirdī mājo Ziemassvētku siltums,
Visapkārt- neaptverams brīnums.
Loga rūtī klauvē Lausks.
Naktij zvaigžņots uzvalks austs.
Katrs pavards piparkūku smaržā-
Dieva eņģeļi šo mirkli sargā.
Vienā acumirklī viss ir kluss,
Katrā sirdī svētums dus.
Mēness laimes ceļu spīd,
Lai brīnums valda arī rīt.
Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.
/V. Plūdonis/
Kā pastkartē senā
Pāri sniegotiem kokiem
Uz mijkrēšļa samta
Spīd pilnmēness,
Un zvaigznes ar ābelēm
Sadodas rokās
Un pasauli debesu
klusumā nes.
Kā pastkartē senā
Viz mirdzošā rotā
Gan smildziņa sīka,
Gan čiekurots zars,
Ak, Ziemassvētki,
Jūs tāpēc mums doti,
Uz labo lai mainītos
Cilvēka gars.
/K. Apšukrūma/
Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.
Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.
Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.
/Dz. Rinkule—Zemzare/
…Un lēni durvis veras:
Tēvs zaļu egli nes,
Un zaros tai pārslas zaigo
Kā baltas zvaigznītes.
Un vienu svecīti spožu
Dedz māte un eglītē liek:
Cik gaiši un silti viņas
Kā saulītē visapkārt tiek!
„Pie taviem šūpuļiem stāvu” —
Tad tēvs un māte dzied,
Un lielas, zilas zvaigznes
Aiz sniegotā loga dzied…
/A. Saulietis/
Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē,
Veselību pašam un veselus mīļos,
Laiku zvaigžņu skaitīšanai,
Mazus brīnumus ikdienā
Un lielus brīnumus sirdī,
Eņģeli uz pleca un mīļus cilvēkus blakus,
Mīlestību pret Dievu, sevi pašu
Un mīlestību pret pasauli aiz loga!
Ar Adventes svecēm vainagā,
Kā Ziemassvētku pasakā,
Ceļā pie mums ir viņš –
Mazais Jēzus bērniņš!
Kā baltais svētku sniedziņš,
Saviļņo tas sirsniņas,
Un zemē nomet svētku sniegpārsliņas.
Eglītes jau svētku rotā mirdz,
Cilvēkiem uz zemes labs prāts un mīļa sirds.
Kad zemi apmirdz Ziemassvētku zvaigznes,
Lai mūsu sirdīs iemājo balts prieks,
Lai vēji visas bēdas projām aiznes
Un pats sev nejūties kā parādnieks.
Lai mūžam staro Ziemassvētku zvaigznes
Un zemei pāri baltu mieru lej,
Ar klusinātu dziesmu gaismu atnes
Un visās sirdīs mīlestību sēj.
