Tautasdziesmas par Jāņa māti un Jāņa tēvu
Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo, līgo.
Tev ir govis laidarā`i, līgo.
Alu, alu, Jāņa tēvs`i, līgo, līgo.
Tev ir mieži tīrumā`i, līgo.
Labvakaru, Jāņa māte, līgo, līgo.
Vai tu mūsu gaidījusi? Līgo.
Mīkstu sieru sasējusi, līgo, līgo.
Saldu alu darījusi, līgo.
Jāņa tēva ar Jāņa māti, līgo, līgo.
Abi lieli amatnieki, līgo.
Viens bij ķērnes laizītājs, līgo, līgo.
Otra siera meklētāja, līgo.
Dod, Dieviņi, Jāņa tēvam, līgo, līgo.
Ilgu mūžu nodzīvoti, līgo.
Dod tam zeltu, sudrabiņu, līgo, līgo.
Dod gudraju padomiņu, līgo.
Ja būs laba Jāņa māte, līgo, līgo.
Ar ziediem`i kaisīsim`i, līgo.
Ja būs slikta, ja būs barga, līgo, līgo.
Ar dadžiem`i badīsim`i, līgo.
Daiļa bija Jāņa māte, līgo, līgo.
Glīta Jāņa istabiņa, līgo.
Gar griestiem`i kuplas rozes, līgo, līgo.
Visa grīda magonēs`i, līgo.
Tur man tika Jāņos ieti, līgo, līgo.
Kur priecīga Jāņa māte, līgo.
Kur priecīga Jāņa māte, līgo, līgo.
Tur priecīga dzīvošana, līgo.
Jāņa tēvs alu dara
Pašu svētku vakarā;
Jāņu māte sieru sēja
Agrā agrā rītiņā.
Sieru, sieru, Jāņu māte,
Rītu būs Jāņu diena:
Atnāks Jāņi, aizies Jāņi,
Nebūs tev ko pacienāt.
Jāņu māte sieru sēja,
Vardi lika viducī;
Šim stūrītis, tam stūrītis,
Jānīšam viducītis.
Jōņu mōte sīru sēja
Jōņ’a dīnas reiteņā;
Jōņa bārni skatejōs,
Maleņā stōvādami.
Mana balta māmulīte
Mazu sieru sasējusi.
Ko tu dosi ganiņam,
Ko zālīšu nesējam?
Aiz skopuma saiminiece
Jāņu siera neizsēja,
Lai nenāktu Jāņa bērni
Viņas sētu aplīgoti.
Klusu klusu klausījos,
Kas nātrēs čabinās:
Jāņa māte sieru sēja,
Lai neredz Jāņa bērni.
Jāņu māte sieru sēja
Aiz pirtiņas elksnīšos;
Nebij` lāga sasējusi,
Pati visu apēdusi.
Jāņa māte sieru sēja,
Aiz eglītes tupēdama;
Lien laukā, Jāņa māte,
Dod saviem bērnīniem!
Jāņu māte sieru sēja
Aiz namīna krūmīnā,
Jāņu meitas govis slauca,
Laidarā`i tupēdamas;
Pienīc gāja; šņību, šņābu,
Kaņepīte: knipu, knapu.
Naudu, naudu, Jāņu tēv,
Jālīgst siera sējējiņa:
Jāņu māte saslimusi,
Jāņu dienu gaidīdama.
Tēva gods, tēva gods,
Kur tās pašas mātes gods?
Tēvis alu padarīja,
Māte sieru nesasēja.
Sīn man sīru, Joņa mōt,
Es tev dūšu vainadziņu
Nū visōdim zemes zīdim,
Ōbeļzīdu vīn nadūšu;
Ōbelīte gouži roud,
Kōjiņom nūminūt.
Jāņu mātei lielas govis
Tā kā vienas briežu mātes;
Tā sasēja lielu sieru,
Jāņa bērnus gaidīdama.
Jāņu māte sieru sēja,
Ozolā`i sēdēdama;
Kāp zemē, Jāņu māte,
Jāņu diena atnākusi.
Jāņu māte sieru sēja
Deviņiem stūrīšiem;
Jāņu tēvis alu dara
No tā miežu gabaliņa.
Jāņu tēvis miežus pļāva
Jāņu dienas aliņam;
Jāņu māte govis slauca
Jāņu dienas sieriņam.
Jāņu māte sieru sēja,
Tai ir govis laidarā;
Jāņu tēvis alu taisa,
Tam ir mieži tīrumā.
Jānim auga rudzi mieži,
Tas dod maizi, alutiņu;
Jāņa mātei govis, aitas,
Tās man dod sieru, pienu.
Jāņa tēvs alu dara
Baltā bērza muciņā`i;
Jāņa māte sieru sēja
Baltā linu audeklā`i.
Tēvs bij alu izdarījis
No tiem sēklas palikiem;
Māte sieru sasējusi
No jaunām`i telītēm.
Alu dara Jāņu tēvis,
Jāņu dienu gaidīdams;
Kad atnāca Jāņu diena,
Nu aliņis jāizdzer.
Dūmi kūpi, dūmi kūpi
Aiz pirtiņas namiņa:
Tur rosās Jāņa tēvs`i,
Jāņu alu darīdams.
Jāņa tēvs alu dara
Daudzajiem bērniņiem;
Jāņa bērni izslāpuši,
Jāņa dziesmas dziedādami.
Jāņa māte alu dara,
Biti bāza kabatā`i,
Lai dzied viņas dzērājiņi
Kā bitītes stopiņā`i.
Labvakar, Jāņu māte,
Vai tu mūs ar gaidijus’,
Vai būs’ sieru sasējus’,
Vai būs’ alu darījus’,
Vai būs silta istabīna:
Jāņa bērni nosaluši,
Jāņu ziedus lasīdam’.
Ko tu dziedi, Jāņu tēvs,
Tev jau lāgā neskanēja;
Es dziedāju, man skanēja,
Purvi, meži gavilēja.
