Māras diena
Kas ir Māra?
Balstoties uz latviešu mitoloģiju, Māra ir Māte – Zemes Māte, Vēja Māte, kā arī Dzīves Māte. Māra ir dzīvības šķīrēja, mūža licēja, sieviešu aizbildne, mājas un maizes simbols, kā arī gods, tikums un tīrība. Mūsu senčiem Māra bija viena no galvenajām dievībām – ja Dievs bija Debesu Tēvs, tad Māra bija Zemes Māte, tieši tādēļ tai ir tik daudz veltītu dienu un ar to saistītu ticējumu un paražu.
Kas ir Māras diena?
Māras dienu tautās sauc dažādi – par Lielo Māru, Mātes dienu, Maizes dienu, Dižmāru, Vasaras Māru, Māru, Māršu, Māršdienu.
Māras diena ir viena no mūsu seno senču svētku dienām, senlatviešu svētki, kas veltīti dievībai Mārai un kas senajā laika skaitīšanas sistēmā iezīmēja vasaras beigas un rudens sākumu jeb ievadīja tā saucamos Rudenājus, apzīmējot ražas sezonas beigas.
Māras svinēja par godu lopiem, gluži tāpat kā Ūsiņus zirgiem, dziesmās daudzinot gan govis, gan kazas un aitas, gan lopkopību vispār. Neatņemama Māras dienas tradīcija bija jaunrudzu maizes cepšana, jo, kā zināms, augusts, kad tiek svinētas Māras, mūsu senču kalendārā bija Rudzu mēnesis. Tāpat kūla sviestu un gatavoja dažādus piena ēdienus, ar kuriem cienāja ganus – lopu tuvākos un sabiedrotos. Par citām Māras dienas tradīcijām lasiet turpinājumā.
Kad svinamas Māras?
Ap Māras dienu mūsdienās valda daudz neskaidrības, kas saistītas gan ar šīs dienas nosaukumu, gan ar tās nozīmi, gan ar tās svinēšanas datumu. Šīs neskaidrības ir veicinājusi gan vēlākā Baznīcas ietekme uz mūsu senču kultūru, kā arī pašu senču Māras dienu svinēšanas tradīcijas, jo, kā izrādās, mūsu senčiem Māras dienas ir bijušas vairākas – Ziemas Māra jeb Sveču diena, kas tikusi atzīmēta 2. februārī, Pavasara Māra jeb Kāpostu Māra, kas tikusi atzīmēta 25. martā, Vasaras Māra, kas tikusi atzīmēta 15. augustā, kā arī Rudens Māra, kas tikusi atzīmēta 8. septembrī.
Neskatoties uz daudzo Māras dienu esamību, Dainās galvenokārt tiek runāts par to Māras dienu, kas nāk pēc vasaras saulgriežiem – Jāņiem, proti, par Vasaras Māru, kas Dainās galvenokārt tiek saukta par Maizes dienu un tiek svinēta 7. augustā. Protams, par ikvienu no iepriekš minētajām Māras dienām ir daudz ticējumu, kas saistās gan ar laika vērošanu, gan ar saimnieciskās labklājības veicināšanu, bet Vasaras Māra, ne velti saukta arī par Lielo Māru, iezīmē viduspunktu starp vasaras un rudens saulgriežiem – Jāņiem un Miķeļiem, gluži tāpat kā Mārtiņi, Meteņi un Ūsiņi. Palūkojot senlatviešu kalendāru, ir ļoti labi redzama šo visu svētku savstarpējā saistība.
Noteikti jāuzsver, ka mūsdienās Māras diena galvenokārt tiek svinēta 15. augustā, kas ir Svētās Marijas Debesbraukšanas diena, ko līdz šim atzīmē kristieši. Māras diena, gluži tāpat kā citi mūsu senču saulgriežu svētki (tostarp Jāņi, Ziemassvētki un Lieldienas), katoļu Baznīcas ietekmē savulaik tika piekoriģēta Baznīcas vajadzībām, proti, mūsu senču iemīļotā Māra tika pielīdzināta Jaunavai Marijai, bet svinību diena – 7. augusts – tika pārnesta uz 15. augustu, kam vairs nav nekādas saistības ar saulgriežiem. Ne velti par Māras dienas datumu mūsu senči izvēlējās tieši 6.-7. augustu, kurā iekrīt vasaras un saulgriežu viduspunkts. Jāatgādina, ka mūsu senčiem bija citāds kalendārs nekā mūsdienās, tāpēc 6.-7. augusts ir tikai aptuvenais datums, kas atbilst mūsu senču kalendāra Māras dienai.
Māras dienas tradīcijas
Atgriežoties pie Māras dienas tradīcijām, jāmin vairākas:
- Kā jau minēts, Māras dienā jācep maize, jo arī pati Māra ir maizes cepēja;
- Tāpat, kā pieminēts, Māras dienā īpaši jāgādā par visiem lopiem, it īpaši tiem, kas dod pienu;
- Runājot par pielabināšanos lopiem, jāmin arī buršanās – Māras dienā jāiet uz kūti un jāskaita zīmīgus vārdus, lai, piemēram, govis dotu daudz piena: “Burrr, burrr, raibaliņa, dod man pilnu slaucenīti, tad es tevi paganīšu zaļas noras maliņā, burru, burru, burru, burrr”;
- Kā iepriekš jau teikts, noteikti jāgatavo ēdieni no piena, piemēram, ziediņus (ar pienu pārliets sadrupināts biezpiens, kam ēd klāt medus maizi), pigaricu (siltā ūdenī uzbriedinātu rudzu maizes mīkstumu ar medu vai cukuru, ko ēd kā saldo ēdienu ar pienu, vai dzer kā atspirdzinošu dzērienu), kupiņas (ar skābu krējumu, paniņām vai rūgušpienu sajaukts drupināts biezpiens, kam ēd klāt medus maizi, maizi vai siļķi). Kā ikvienā senlatviešu svinamā dienā, noteikti ir jādzer arī alus;
- Gaidot Māras dienu, krāja naudu, un ne velti, jo, pirmkārt, jo labāk Māras diena tika svinēta, jo lielākas izredzes bija iegūt tās labvēlību, un, otrkārt, Māras diena ir arī tirgus diena, kurā visu gadu krāto naudu varēja lietderīgi izlietot.
- Tirgus lieti noderēja arī par jauniešu raudzīšanās un saskatīšanās vietu, jo tieši Māras bija laiks, kad jauni ļaudis lūkojās un precējās. Laiks no Mārām līdz Miķeļiem bija derību laiks, tāpēc, kā runā, ja šajā laikā meita neatrada sev precinieku, tad tā arī to gadu palika neapņemta.
Runājot par Māras simboliku, jāmin, ka tās krāsas ir melna, balta un sarkanbrūna, tās ziedi ir rudi, bēri, brūni, kā arī pelēki, tās dvēseliskie putni ir zīle, balodis, žagata un rauduve, tās svētzīme ir krustukrusts, bet rakstu zīmes ir līklocis, horizontāla līnija, kā arī otrādi vērsts trijstūris.