LīgoLīgo svētku apģērbi

Būtiskākais par tautastērpu un tā nēsāšanu Jāņos

Tradicionāli latvieši Jāņos pušķojās un rotājās, un šis process obligātā kārtā, kā jau svētkos pienākas, ietvēra svētku tērpa – tautastērpa – vilkšanu. Arī mūsdienās liela daļa līgotāju par savu svētku tērpu izvēlas tieši latviešu tautastērpu, tiesa ne vienmēr pilnā vai pareizā komplektācijā – nereti tiek izmantoti tikai kādi no tautastērpa elementiem vai arī tie tiek sakomplektēti nepareizi, jo nav pilnīgu zināšanu par tautastērpa vēsturi, jēgu un nozīmi. Jāpiemin, ka ir arī ļoti daudz tādu svinētāju, kuri, ievēro tautastērpa nēsāšanas tradīcijas, kā saka, “no matu galiņiem līdz papēžiem”. Protams, ir arī tādi, kuri nekad nav pat apsvēruši domu kā savu svētku tērpu vilkt tautastērpu.

Mūsdienās, it īpaši jaunieši, izvēlas Jāņos vilkt arī tādus tērpus, kas tikai stilistiski atgādina tautastērpu. Jāpiemin, ka šī tendence paliek arvien aktuālāka – tiek ražoti stilīgi un moderni t-krekli, svārki, bikses, kā arī citas apģērba daļas ar latviešu folkloras simboliem, ornamentiem un rakstiem, tiek radīti apavi, kas atgādina pastalas, tiek darinātas rotas, kas ir vizuāli pietuvinātas senlatviešu tradicionālajām rotām utt. Paplašināta un detalizētāka informācija par šī stila tendencēm ir atrodama daudz un dažādos informācijas avotos.

Ja arī jūs esat to līgotāju starpā, kuri vēlas rotāties ar latviešu tradicionālo tautastērpu, jums sākotnēji būtu kaut nedaudz jāiepazīstas ar tautastērpa vēsturi, būtību un tā nēsāšanas noteikumiem.

Kas ir tautastērps?

Tautastērps ir latviešu – seno zemnieku, amatnieku, zvejnieku un citu vienkāršo ļaužu – tradicionālais goda tērps. Lai gan varētu šķist, ka arī mūsu senākie senči jeb senlatviešu valkāja tautastērpus, tā tomēr nav pilnīga taisnība. Tiesa, senlatviešiem bija noteikti tērpi, kurus tie valkāja ikdienā, darbā, kā arī godos, bet tā nēsāšanas tradīcijas vēl nebija pilnīgi apzinātas un izkoptas. Tautastērps tika valkāts galvenokārt 19. gadsimtā, kad bija novērojama arī tā izkopšana un nostabilizēšanās, proti, tajā laikā radās tautastērps, kas ir redzams arī mūsdienās. Arī tautastērps, gluži tāpat kā jebkurš mūsdienu apģērbs, tika pastāvīgi pielāgots klimatiskajiem apstākļiem un citiem ārējiem faktoriem, tāpēc ir aplami uzskatīt to par noteikta un nemainīga veida svētku drānām – tas ir daudzveidīgu svētku tērpu kopums, ko veido Latvijas kultūrvēsturisko apgabalu jeb etnogrāfisko novadu – Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales – lokālie tērpi, kuri savdabīgi atšķiras gan vizuālā ziņā, gan jēgas ziņā.

Tautastērps ir plašs informācijas nesējs, kas vēsta gan par par latviešu kultūru, vēsturi, etniskajām īpašībām, gan par tautastērpa valkātāja sociālo piederību, ģimenes stāvokli, vecumu, turīgumu, un arī par kultūras sakaru mijiedarbību ar kaimiņu tautām. Tautastērpu var iedalīt arheoloģiskajā un etnogrāfiskajā, ceremoniju un goda, ziemas un vasaras, kā arī Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales un Augšzemes tautastērpā.

Sieviešu tautastērps

Sieviešu tautastērps sastāv no krekla, kas kalpo gan par kreklu, gan par apakšsvārkiem, brunčiem, kuri nereti tika vilkti pat vairākās kārtās, no jakas vai ņiebura, kas visbiežāk ir šūdināts no tāda paša auduma, no kāda ir šūti svārki, kā arī no villaines, kas parasti tiek sasprausta ar lielo saktu uz krūtīm vai pleca (Dienvidkurzemē). Jāuzsver, ka nerotātās villaines ar saktu nesasprauž, bet rotātās jeb izrakstītās villaines vilka svarīgās dzīves situācijās, jo tām bija ne vien praktiska, bet arī filozofiska nozīme. Tautastērps pieprasa arī galvassegu, kuru var nevilkt vienīgi mazas meitenes. Meitas, sākot no pusaudžu vecuma līdz pat precībām, galvā liek vainagus, jo tas ir jaunavības simbols, bet precētās sievas liek aubes, mices, lakatus vai galvasautus. Jāpiebilst, ka lakati bija tie, ko sēja kā sievas, tā arī meitas – baltus lakatus sēja ejot strādāt, bet raibus lakatus sēja ejot godos. Runājot par Jāņu svinībām, Jāņi ir tas brīnišķīgais laiks, kas pieļauj nelielas atkāpes tautastērpa nēsāšanā – Jāņos ar ziedu un jāņuzāļu vainagiem var rotāties kā jaunas meitas, tā arī precētas sievas. Kājās velk kāju autus, sietavas, adītas vilnas vai diegu zeķes (garas, īsas, baltas, krāsainas), kā arī melnas kurpes uz zema vai pavisam neliela papēža. Jāuzsver, ka pastalas un vīzes vilka tikai un vienīgi pie darba apģērba, tāpēc nereti tās tika uzskatītas par trūcīgo ļaužu apaviem. Kreklu un villaiņu aizdarei tiek lietotas saktas. Brunču saturēšanai un rotāšanai tiek lietotas jostas, kurām pēc sasiešanas tiek atstāti gari gali.

Ja runājam par sieviešu matu sakārtojumu, jāsaka, ka mati parasti tiek sapīti vienā vai divās bizēs, bet nereti tiek savākti arī vienā vai pat divās copēs. Matu gali tiek nostiprināti ar atlasa vai kāda cita auduma lentīti. Būtiski ir turēt pieres daļu atsegtu.

tautasterps2

Vīriešu tautastērps

Puišu tautastērps sastāv no krekla, kas ejot darbos bija vienkāršs, bet ejot godos bija izrakstīts, biksēm (vilnas, pusvilnas, linu vai pakulu auduma, vienkrāsainas, svītrainas vai rūtainas, garas vai īsas), kas godos parasti tika vilktas baltā krāsā, vestes, kuras priekšpuse ir greznāka, bet aizmugure ir vienkāršāka, svārkiem (īsiem, gariem vai pusgariem), melniem zābakiem vai kurpēm, galvassegas, kas, atšķirībā no sievietēm, netiek šķirota, balstoties uz valkātāja vecumu un ģimenes stāvokli. Galvassegas, atkarībā no gadalaika un situācijas, var būt naģenes, veltās platmales, salmu cepures, adītās vai ādas cepures. Kreklu aizdarei tiek lietotas prievītes vai kokvilnas, vai zīda lakatiņi. Runājot par prievītēm, jāpiemin, ka ir zināms, ka vēsturiski tās tika izmantotas tikai zeķu vai kādu citu apģērba gabalu nostiprināšanai, bet ne siešanai ap kaklu. Vēsturiski kreklu aizdarei tika izmantotas saktas, bet vēlāk pogas vai auklas. Ar jostu tika nostiprināts tikai mētelis.

tautasterps

Nianses tautastērpa nēsāšanā

Runājot par pareizu un nepareizu tautastērpu nēsāšanu, jāuzsver, ka nav noteikts pareizs sieviešu brunču garums, jo vēsturiski tas bija atkarīgs no steļļu platuma, bet skaidrs ir viens – tiem nevajadzētu būt garākiem par potītēm un īsākiem par ceļiem. Vēl ir būtiski pareizi uzlikt vainagu – to liek tajā pieres daļā, kur sākas matu saknes, pārlieku neatgrūžot uz pakauša pusi, lai tas stāvētu stalti. Būtiski uzsvērt, ka, valkājot tautastērpu, nevelk auskarus un izvairās un uzkrītoša grima. Jāuzsver arī tas, ka nav nozīmes, kurā pusē sasien jostu.

Tautastērps un praktiskums

Vēl nav lieki atgādināt, ka nevajag aizmirst par svētku svinēšanas praktisko pusi – varbūt tik tiešām nevajag vilkt tautastērpu pilnā komplektācijā, bet tikai kādus tā elementus latviskas noskaņas radīšanai. Kā zināms, tautastērps pats par sevi nav lēts, kā arī daudzi tā elementi ir tik grezni un dārgi, jo to radīšanā ir ieguldīts laikietilpīgs darbs. Proti, varbūt nevajadzētu ar smalki adītām, rakstainām zeķēm vieglprātīgi bradāt pa rasu vai ar baltu villaini uzturēties pie ugunskura? Pirms nolemjat Jāņos vilkt tautastērpu, apziniet svinību apstākļus – vidi, plānotās aktivitātes, kā arī savu aktivitāti svētku vakarā.

Pats būtiskākais, kas jāatceras valkājot tautastērpu ir tas, ka tas ir jānes stalti, cēli un tikumīgi, sajūtot piederību savai tautai un stiprinot savas dzimtas saknes caur senču tradīciju daudzināšanu un tautastērpa godināšanu.

Līdzīgi raksti

Back to top button

Adblock Detected

Please consider supporting us by disabling your ad blocker